1 Kings 21
1 Un pēc tam notikās, ka Nābatam, tam Jezreēlietim, bija vīna dārzs Jezreēlē, sānis Akaba, Samarijas ķēniņa, pilij.
2 Un Akabs runāja ar Nābatu sacīdams: dod man savu vīna dārzu, man par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu pie mana nama, un es tev viņa vietā došu labāku vīna darzu, nekā tas ir; vai ja tev patīk, es tev to aizmaksāšu ar naudu.
3 Bet Nābats sacīja uz Akabu: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es tev atdotu savu tēvu mantojumu.
4 Tad Akabs saīdzis un dusmīgs nāca mājās tā vārda dēļ, ko Nābats, tas Jezreēlietis, uz viņu bija runājis sacīdams: es tev nedošu savu tēvu mantojumu. Un viņš metās gultā, apgriezās uz otru pusi un neēda maizes.
5 Tad Izebele, viņa sieva, pie tā nāca un ar to runāja: par ko tavs prāts tāds saīdzis un tu maizes neēdi?
6 Un viņš uz to sacīja: es runāju ar Nābatu, to Jezreēlieti, un uz to sacīju: dod man savu vīna dārzu par naudu, vai ja tu gribi, es tev došu citu vīna dārzu tai vietā. Bet tas sacīja: es tev nedošu savu vīna dārzu.
7 Tad Izebele, viņa sieva, uz to sacīja: tu, vai tāda tava valdīšana pār Izraēli? Celies, ēd maizi, un lai tava sirds ir mierā! Es tev dabūšu Nābata, tā Jezreēlieša, vīna dārzu.
8 Un tā rakstīja grāmatas Akaba vārdā un tās aizzieģelēja ar viņa gredzenu, un sūtīja tās grāmatas pie tiem vecajiem un pie tiem cienīgiem viņa pilsētā, kas pie Nābata dzīvoja.
9 Un tā rakstīja tais grāmatās šos vārdus: izsauciet gavēni un sēdinājiet Nābatu augstā vietā ļaužu priekšā.
10 Un stādiet tam pretim divus netiklus vīrus, kas pret viņu dod liecību un saka: tu Dievu un ķēniņu esi zaimojis, un izvediet to un nomētājiet to akmeņiem, ka tas mirst.
11 Un viņa pilsētas vīri, tie vecaji un cienīgie, kas viņa pilsētā dzīvoja, darīja, kā Izebele tiem bija sacījusi, kā tanīs grāmatās bija rakstīts, ko viņa tiem bija sūtījusi.
12 Un tie izsauca gavēni un sēdināja Nābatu ļaužu priekšā.
13 Tad divi netikli vīri nāca un stājās viņa priekšā, un tie netiklie vīri deva liecību pret Nābatu ļaužu priekšā un sacīja: Nābats Dievu un ķēniņu zaimojis. Un tie to izveda no pilsētas ārā un to nomētāja akmeņiem, ka tas mira.
14 Tad tie sūtīja pie Izebeles un lika sacīt: Nābats akmeņiem nomētāts un miris.
15 Kad nu Izebele dzirdēja, ka Nābats akmeņiem bija nomētāts un miris, tad Izebele sacīja uz Akabu: celies, ņem Nābata, tā Jezreēlieša, vīna dārzu, ko viņš tev liedzies dot par naudu, jo Nābats nav vairs dzīvs, bet miris.
16 Kad nu Akabs dzirdēja, ka Nābats bija miris, tad Akabs cēlās, noiet uz Nābata, tā Jezreēlieša, vīna dārzu, to paņemt.
17 Tad Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tizbes tā:
18 Celies, ej Akabam, Izraēla ķēniņam, pretī, kas ir Samarijā, redzi, viņš ir Nābata vīna dārzā, turp viņš ir nogājis, to paņemt.
19 Un runā uz viņu un saki: tā saka Tas Kungs: vai tu neesi nokāvis un arī paņēmis? Tad tev uz viņu tā būs runāt un sacīt: tā saka Tas Kungs: tai vietā, kur suņi laizījuši Nābata asinis, tur suņi arī laizīs tavas asinis, tiešām tavas.
20 Tad Akabs sacīja uz Eliju: vai tu mans ienaidnieks mani esi atradis? Un tas sacīja: es tevi esmu atradis, tāpēc ka tu sevi esi pārdevies, ļaunu darīt priekš Tā Kunga acīm.
21 Redzi, es vedīšu nelaimi pār tevi un atmetīšu tavus pēcnākamos un izdeldēšu no Akaba ikvienu, kas pie sienas mīž, to mazo un to lielo iekš Izraēla.
22 Un es darīšu tavu namu tāpat kā Jerobeama, Nebata dēla, namu, un kā Baēzas, Aķijas dēla, namu, tās kaitināšanas dēļ, ar ko tu mani esi kaitinājis un ka tu Izraēli esi pavedis uz grēkiem.
23 Un par Izebeli Tas Kungs arī runāja un sacīja: suņiem Izebeli būs ēst pie Jezreēles mūriem.
24 Kas no Akaba mirst pilsētā, to ēdīs suņi, un kas mirst laukā, to ēdīs putni apakš debess.
25 (Tāds kā Akabs neviens nav bijis, kas sevi bija pārdevies, ļaunu darīt Tā Kunga acīs, jo viņa sieva viņu tā paveda.
26 Un viņš darīja daudz negantības, staigādams pakaļ elkadieviem, it kā bija darījuši Amorieši, ko Tas Kungs bija izdzinis Izraēla bērnu priekšā.)
27 Kad nu Akabs šos vārdus dzirdēja, tad viņš saplēsa savas drēbes un uzvilka maisus uz savu miesu un gavēja un gulēja maisā un staigāja apkārt klusu.
28 Un Tā Kunga vārds notika uz Eliju no Tizbes un sacīja:
29 Vai tu neesi redzējis, kā Akabs manā priekšā pazemojies? Tāpēc nu, ka tas manā priekšā pazemojies, tad es to nelaimi nevedīšu pār to viņa dienās; viņa dēla dienās es vedīšu to nelaimi pār viņa namu.